Senatnē suņi sildīja savus saimniekus, vilka kamanās viņu mantas pa ledainajām takām, dzina mežonīgos ziemeļbriežu barus uz nometnēm un sargāja apmetnes no klaiņojošiem vilku bariem. Ja arī tas šķiet par maz, tad samojedi palīdzēja medīt polārlāčus – neremdināmu un rijīgu ziemeļu postu. Uzlūkojot samojedu, jāatceras, ka Jūsu priekšā nav tikai skaistums un grācija, bet gan arī spēks, drosme un vitalitāte.
Kā vēsta senas grāmatas samojedi bieži vien tika sūtīti vieni paši, lai aplenktu un atgrieztu nometnē mežonīgos ziemeļbriežus. Viņiem jau tajā laikā bija attīstīts pārsteidzošs intelekts, jo suņi paši pieņēma lēmumus un jāizstrādā sava stratēģija. Reizēm suņi bija prom no nometnes pat vairākas dienas. Kāds vēstījums stāsta par vīru, kurš ielūzis ledū brīdī, kad šķērsoja upi. Samojedu barvedis ātri aptvēra situāciju un ļoti uzmanīgi veda suņu pajūgu pie ielūzušā ledus malas tā, lai vīrs varētu saķert kamanu slieci un suņi izvilka viņu, tādējādi glābjot viņa dzīvību.