Altejam tāpat kā man ļoti patīk automašīna. Un tieši tā pati automašīna, kas man. Šis auto mūsu ģimenē ieradās vēlāk kā Alteis, un laikam tāpēc tas viņa uzskatā bija sliktais svešais, kas aizved prom saimniekus. Jau trešajā dienā autiņam tika noplēsta priekšējā numura zīme. Apmēram pēc nedēļas, no rīta iedarbinot auto ieraudzīju brīdinājuma signālu, ka nestrādā bremžu sistēmas ABS. Vēlāk, servisā meistars man teica: ”Tev jau ABS nekad nav strādājis, jo trūkst apm. 50 cm elektrības vada.” Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pastāstīšu, ka šāds bojājums manam auto parādījās vēl trīs reizes. Bojājums gan neliedza braukt ar šo auto, līdz ar to laikam Alteis nolēma ķerties pie radikālākiem mēriem. Pēc kāda laiciņa manam auto pazuda bremzes vispār. Meistars servisā ar izbrīnu konstatēja, ka automašīnai trūkst apmētam 4-5 cm garš bremžu trubiņas posms. Un arī par šo gadījumu man jāpastāsta, ka mēģinājumu viņš atkārtoja apmēram pēc nedēļas. Šobrīd nestāstīšu par autoservisa mehāniķa sejas izteiksmi, kad es pie viņa ierados ar otro pārgrauzto bremžu šļauku, jo ne par to ir stāsts. Tā kā arī šis mēģinājums apturēt lielo dzelzs kasti, kas ik pa laikam aizved Alteja saimniekus, atstājot viņu vienu pašu mājās bija izgāzies, tad tika pieņemti citi mēri. Kādu rītu pirms darba nesekmīgi mēģinot iedarbināt auto, sajutu ļoti izteiktu benzīna smaržu. Atceroties iepriekšējos piedzīvojumus, nolēmu palūkoties zem auto. Kur ieraudzīju – palielu benzīna peļķi zem auto un pārgrauztu degvielas trubiņu auto konstrukcijā. Lieki, protams, būtu pieminēt, ka uz darbu es ierados ar krietnu nokavēšanos, bet nevaru nepiemināt, ka šīs destruktīvās darbības tika pārtrauktas brīdī, kad Alteis sāka braukāt kopā ar mums ģimenes izbraucienos.