Sargāsim mīļos:
Visādi jau notiek pasaulē, bet ļoti gribas ticēt tomēr, ka kucēns bija nogarlaikojies bikucīt un devies pastaigā. Gribas jau tā kā ticēt labajam, bet realitāte ir tāda kāda tā ir.
Pie reizes padalīšos pieredzē, kā mēs savu samojeda puisi pieķērām brīvības alkās, jo abi ar vīru bijām varen lepni par savu attapību. Beidzās vasaras brīvlaiks un atvaļinājumu laiks un suņu puikam nācās palikt vienam. Tā kā bijām pārliecināti, ka koka sēta uz betona pamatiem ir vareni droša un stabila lieta, Altejam atļāvām dzīvoties pa āru. Otrajā septembrī, saņemu satrauktu mātes zvanu, ka kaimiņu tantes ziņo - mūsu baltais brīnums nēsājas pa ciemu un nevienam rokās nedodas. par laimi - manai mātei-savai barotājai skrēja pretī ausis kuļādams. Teikšu godīgi, pirmās aizdomas, kāds sīks vai liels "labdaris" sunim atvēris vārtiņus, jo pats ārā tikt nevar, visas spraugas, kuras šķītās aizdomīgas ir aizdēļotas un suns nekur izlīst nevar.
Nākošā diena - un "zvans draugam" Altejs atkal dancina ciema tantītes. Pārbraucām mājās un nolēmām likt sīkajam teroristam atklāt kārtis. Jo bija divi varianti. Mazais rakaris ( tajā laikā jau gan gadu vecs) kaut kur tomēr pamanās izlīst jeb ir atradies kāds labvēlis, kas palaiž viņu ārā jeb kāds grib suni nozagt.
Ar vīru demonstratīvi izejam pa vārtiņiem un lēnā solī (pilnīga nekaunība) virzāmies pastaigā gar sētu, dēlam piekodināts "stāvēt uz vakti" un pieķert razbainieku nozieguma vietā. Vispirms suns sataisīja kārtīgu ļembastu un centās izlīst pa sētas spraugu(kurai cauri kapi kaķis tiek - nekā iesprūda un pļuht... Un tad skats bija kā multenē, kad lampiņa virs galvas iedegas - ideja atausa. Suns metas pie vārtiem, palien tiem apakšā (kaut gan knapi galva lien cauri) un sāk vārtus šūpot - viens un divi, nedaudz sāpīgi jāpašļūc ar vēderu pa šķembām un viens laimīgs skrien mums pakaļ. protams, tika noķerts aiz čupra un ... vairs projām nav mēģinājis tikt. Tā kā ar šo garo depešu gribēju teikt - ej nu sazini kādas idejas tiem rodas galvā, kad garlaicība moka prātu.