Sveiciens visiem, kas mīl baltos, smaidīgos lācēnus. Tā sanācis, ka mūsu mājās ir viens brīvdomātājs, kas kļuvis mums par dievināmu palaidni. Lai cik lielas būtu blēņas - Česterītim pietiek tikai paskatīties ar savām melnajām ačtelēm, kad viņam viss tiek piedots.

Viss sākās ar sniegu, slēpēm un neapzinātu mīlestību uz Ziemeļiem, kur liela loma ir kamanu suņiem. Kad sapratu, ka mana vēlēšanās slēpot mežā, skrituļot ir lielāka kā pārējiem ģimenes locekļiem, tad arī sapratu, ka visjaukākais kompanjons man būs kamanu suns. Kādēļ tieši samojeds - nezinu, tas ir kā ar mīlestību - klikšķis sirsniņā un viss. Nu jau divus gadus nevienu brīdi neesmu apšaubījusi savu lēmumu.

Altejam tāpat kā man ļoti patīk automašīna. Un tieši tā pati automašīna, kas man. Šis auto mūsu ģimenē ieradās vēlāk kā Alteis, un laikam tāpēc tas viņa uzskatā bija sliktais svešais, kas aizved prom saimniekus. Jau trešajā dienā autiņam tika noplēsta priekšējā numura zīme. Apmēram pēc nedēļas, no rīta iedarbinot auto ieraudzīju brīdinājuma signālu, ka nestrādā bremžu sistēmas ABS. Vēlāk, servisā meistars man teica: ”Tev jau ABS nekad nav strādājis, jo trūkst apm. 50 cm elektrības vada.” Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pastāstīšu, ka šāds bojājums manam auto parādījās vēl trīs reizes. Bojājums gan neliedza braukt ar šo auto, līdz ar to laikam Alteis nolēma ķerties pie radikālākiem mēriem. Pēc kāda laiciņa manam auto pazuda bremzes vispār. Meistars servisā ar izbrīnu konstatēja, ka automašīnai trūkst apmētam 4-5 cm garš bremžu trubiņas posms. Un arī par šo gadījumu man jāpastāsta, ka mēģinājumu viņš atkārtoja apmēram pēc nedēļas. Šobrīd nestāstīšu par autoservisa mehāniķa sejas izteiksmi, kad es pie viņa ierados ar otro pārgrauzto bremžu šļauku, jo ne par to ir stāsts. Tā kā arī šis mēģinājums apturēt lielo dzelzs kasti, kas ik pa laikam aizved Alteja saimniekus, atstājot viņu vienu pašu mājās bija izgāzies, tad tika pieņemti citi mēri. Kādu rītu pirms darba nesekmīgi mēģinot iedarbināt auto, sajutu ļoti izteiktu benzīna smaržu. Atceroties iepriekšējos piedzīvojumus, nolēmu palūkoties zem auto. Kur ieraudzīju – palielu benzīna peļķi zem auto un pārgrauztu degvielas trubiņu auto konstrukcijā. Lieki, protams, būtu pieminēt, ka uz darbu es ierados ar krietnu nokavēšanos, bet nevaru nepiemināt, ka šīs destruktīvās darbības tika pārtrauktas brīdī, kad Alteis sāka braukāt kopā ar mums ģimenes izbraucienos.

Izlasīju šo diskusiju un padomāju - mums gan ir "kārtīgais" puika - pāris kurpes, cimds, lieldienu olas jau neskaitās, jo paši visu to bijām atstājuši bez uzraudzības. Jāa - atlika padomāt... pagājušo nedēļu atvedu no darba failu mapes ar Ministru kabineta noteikumu izdrukām, likumu izdrukām un dažādiem semināru dokumentiem. Visu to noliku garāžā uz plaukta (nu, protams, ne visai augsta), jo bija iedzimtais slinkums uzreiz ienest istabā. Nākošajā dienā aizbraucot uz darbu, garāžas vārtus (kā parasti) atstāju nenovilktus lejā... Bārnijs šo laiku izmantoja lietderīgi un racionāli, minētie dokumenti bija caurskatīti un izlasīti.... mapes bija ar noapaļotiem stūriem, dokumenti bija izņemti no kabatiņām - citādi jau nevar izlasīt... Domāju, ka viens balts deputātu kandidāts nākošajām vēlēšanām mums ir sagatavots :)